par tām filmām.

mana dzīve vienmēr ir kā filma. es tikai gaidu, kad beidzot kāds sāks ražot šādas filmas, kas iekļauj citas filmas un dažādus žanrus. Rakstot atskaites par šiem diviem maniem pēdējiem semināriem, gribas teikt, ka esmu paaugusies: Gribas zubrīties un veidot lietas, piedalīties projektu realizācijās, socializēties ar cilvēkiem, kam nemaz tik jautri neiet un palīdzēt realizēt.

Kad liela daļa cilvēku sākt izteikt viedokli, ka esmu tieša un daudziem tas nepatīk. Vai arī klausoties piezīmes "Tu vienmēr saki, ko domā". Liekas, vai tiešām tas ir tik manāms, ka salīdzinot ar citiem cilvēkiem, tas ir tas, kas ar mani asociējas?! Vai citi cilvēki nav spējīgi, negrib vai don't care teikt to, ko domā?! Cilvēkiem esot bail no patiešibas, man teica Turku meitene pirmajā seminārā. Bet man vienmēr blakus bija daži cilvēki, kas bija tie "drosmīgie". Prieks apzināties, ka šādi man tiešām izdodas satikt cilvēkus, kas nebaidās un tādējādi iedvesmo arī mani uz lieliem darbiem.

semināru gaitā apzinājos savas vājās vietas. Nekas jau nemainījās kā balts pret melnu, bet paspēru soli uz priekšu savā apziņā un iespējams nākošreiz es jau spēšu vairāk. Kāpju pāri un uz priekšu. why not?!

Ak jā. Ja kāds piedāvā spēlēt shithead :D Padomājiet labi, tā ir atkarība, kas zog miegu inernacionālā vidē pavisam droši. :) Un vienīgais eksjūz, kas mums nāk prātā, bet Andrea jau neaizliedza visu nakti spēlēt kārtis un dzert kafiju, runa gāja tikai par pārmērīgu alkaholu ;D